Sākot ar 1997. gadu, Latvijas hokeja izlase katru gadu startējusi Pasaules čempionātā, liekot katru pavasari līdzjutējiem doties uz čempionāta norises vietām vai būt pie televīziju ekrāniem un atbalstīt mūsu hokejistus. Tāpat Latvija piedalījusies vairākās ziemas olimpiskajās spēlēs. Kā latviešiem veicies un kuri gadi bijuši sekmīgākie? Par to šajā apskatā!
Pasaules čempionāti – ceturtdaļfināls kā labākais rezultāts
Viens no sekmīgākajiem Latvijas hokeja izlases Pasaules čempionātiem bija pats pirmais, kas 1997. gadā norisinājās Somijas pilsētās Helsinkos, Turku un Tamperē. Tolaik turnīrā piedalījās 12 izlases, kuras tika sadalītas divās grupās pa sešām. Izspēlējot viena apļa turnīru, noskaidrojās tās trīs no katras grupas, kuras turpinās cīņu par medaļām, bet pārējās sadalīja 7. – 12. vietu.
Latvijas izlases vienīgā uzvara nāca pēdējā mačā pret Norvēģiju (6:3), bet neizšķirti tika spēlēts ar Kanādu un Zviedriju, kas kopumā deva četrus punktus un ceturto vietu grupā. Otrajā posmā latvieši pārliecinoši tika galā ar Vāciju (8:0) un Franciju (6:2), kā arī apspēlēja Slovākiju (5:4), tādējādi ar astoņiem punktiem triumfēja apakšgrupā, kas kopumā deva septīto vietu debijas čempionātā. Rezultatīvāko spēlētāju desmitniekā bija arī divi Latvijas izlases pārstāvji – Oļegs Znaroks ar trim vārtiem un septiņām rezultatīvām piespēlēm bija 6. rezultatīvākais spēlētājs, bet Harijs Vītoliņš ar četriem vārtiem un piecām piespēlēm ieņēma 9. pozīciju.
- gadā labākie pasaules hokejisti sapulcējās Čehijas pilsētās Prāgā un Ostravā. Gan formāts, gan dalībnieku skaits bija pamainījies, jo turnīrā piedalījās 16 valstsvienības, kuras bija sadalītas četrās grupās. Apakšgrupā Latvijai uzvar pār Kazahstānu, neizšķirts ar Vāciju un zaudējums Čehijai, bet tas garantēja vietu labāko trijniekā un turpinājumā cīņu par tikšanu izslēgšanas spēlēs.
Kvalifikācijas kārtā Latvija piekāpās Kanādai, sadalīja punktus ar Šveici, bet svarīgā mačā apspēlēja Austriju, kas ļāva iespraukties starp grupas četrām komandām un nozīmēja spēlēšanu ceturtdaļfinālā! Pretī stājās spēcīgā Zviedrija, kam latvieši zaudēja ar 1:4, bet turnīra kopvērtējumā Latvijai pienācās 7. vieta.
Piecus gadus vēlāk jeb 2009. gadā Pasaules čempionāts norisinājās Šveicē. Latvija aizvadīja visai sekmīgu grupu turnīru – vispirms nācās atzīt ASV pārākumu, bet pēc tam pirmo reizi izdevās apspēlēt Zviedriju, kas notika pēcspēles metienu sērijā, bet grupu turnīra noslēgumā panākums arī pret Austriju. Arī turpinājums bija sekmīgs, jo nākamajā kārtā uzvara pār Šveici bullīšos, sagrauta Francija ar 7:1, bet praktiski tikpat smagi dabūts pretī no Krievijas – 1:6.
Kopumā Latvijas kontā bija septiņi punkti, un tas atkal ļāva iekļūt kārotajā ceturtdaļfinālā. Tajā gan pretī stājās nopietns pretinieks Kanādas izlases veidolā. Ja vēl pēc pirmā perioda bija apņēmīgais 0:0, tad pēc 40 minūtēm latvieši jau bija nonākuši iedzinējos ar diviem vārtiem, bet pēdējā periodā komandas apmainījās ar precīziem metieniem, līdz ar to Latvija zaudēja ar 2:4. Turnīra noslēguma tabulā latviešiem piešķirta 7. pozīcija. Piektais labākais turnīra vārtsargs bija Edgars Masaļskis, kurš kopumā ielaida 18 vārtus, kas bija vidēji 2,53 spēlē, savukārt atvairīto metienu procents bija 92,83%.
Olimpiskās spēles – Soču iespēja
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas hokeja izlasei izdevās kvalificēties 2002. gada olimpiskajām spēlēm ASV. Turnīra formāts paredzēja, ka pirmajā kārtā Vācija, Latvija, Austrija un Slovākija cīnījās par pirmo vietu grupā, kas ļautu vietu nākamajā kārtā un tikšanos ar Zviedriju, Čehiju un Kanādu. Svarīgākajā turnīra spēlē pret Vāciju latvieši zaudēja, tāpēc olimpiskās spēles noslēdzās pēc trim mačiem ar izcīnīto devīto vietu.
12 gadus vēlāk olimpiskās spēles notika Sočos. Latvijas izlase bija sapulcinājusi labu hokejistu pulku, bet galvenā zvaigzne, protams, bija pieredzējušais un leģendārais Sandis Ozoliņš, taču ierindā bija arī tādi vīri kā Lauris Dārziņš, Herberts Vasiļjevs, Mārtiņš Karsums, Kaspars Daugaviņš, Oskars Bārtulis un tolaik vēl tikai 20 gadus jaunais NHL uzbrucējs Zemgus Girgensons.
Komandas tika sadalītas trīs grupās pa četrām un automātiski vietu ceturtdaļfinālā garantēja visu grupu uzvarētājas, kā arī viena labākā otrās vietas īpašniece. Grupu turnīrs Latvijai nebija sekmīgs, jo zaudējumi piedzīvoti pret visām trim komandām – Šveici, Čehiju un Zviedriju. Astotdaļfināla spēlē Latvijai bija vēlreiz jātiekas ar Šveici. Pirmajā periodā ar trīs minūšu intervālu Bārtulis un Dārziņš panāca 2:0, vienus vārtus šveicieši atguva, savukārt pēdējā minūtē Dārziņš pielika punktu spēlei, nodrošinot uzvaru ar 3:1 un iekļūšanu ceturtdaļfinālā.
Cīņā par vietu pusfinālā pretī stājās Kanāda, bet par Latvijas vārtu drošību rūpējās Kristers Gudļevskis. Pirmajā periodā abas izlases apmainījās ar precīziem metieniem, un ilgu laiku rezultāts uz tablo palika nemainīgs. Lielisks vārtos bija Gudļevskis, kurš darbojās ļoti aktīvi, taču septiņas minūtes pirms beigām kanādieši vēlreiz izvirzījās vadībā. Vēlreiz nospēlēt precīzi latviešiem neizdevās un nācās samierināties ar 1:2 zaudējumu. Visas uzslavas Gudļevskim, kurš atvairīja 55 no 57 Kanādas metieniem. Jāpiemin, ka Kanāda triumfēja visā turnīrā.
Pieci hokejisti simta klubiņā
Interesanti aplūkot statistiku par rezultatīvākajiem Latvijas izlases hokejistiem kopš neatkarības atgūšanas. Vairāki latvju bāleliņi debiju izlasē piedzīvoja 1992. gada septītajā novembrī. Kopš tā laika rezultatīvāko sniegumu demonstrējis Leonīds Tambijevs, kurš piedalījies 15 Pasaules čempionātos un divās olimpiskajās spēlēs, bet kopumā Latvijas izlases kreklu viņš vilcis 208 reizes. Uzbrucējs guvis 66 vārtus, kas ir izlases pašreizējais rekords, un atdevis 84 rezultatīvas piespēles, kas kopsummā dod 150 punktus.
Nākamās divas vietas pienākas Aleksandriem. Kerčs priecēja skatītājus ar savu pauzi un bija arī rezultatīvs valstsvienības rindās. Ar 59 vārtiem un 75 piespēlēm viņš sakrājis 134 punktus, taču izlases rindās aizvadījis par 53 spēlēm mazāk nekā Tambijevs, līdz ar to Kerčs noteikti kļūtu par izlases rezultatīvāko spēlētāju, ja laukumā būtu devies biežāk. Aleksandrs Ņiživijs sakrājis 129 punktus (39 punkti un 90 piespēles), un viņš izlases sastāvā atdevis visvairāk rezultatīvo piespēļu, kā arī piedalījies visvairāk Pasaules čempionātos – 16.
Simtnieku klubā vēl atrodami divu hokejistu vārdi – Aigars Cipruss 172 spēļu laikā iekrājis 50 vārtus un 62 piespēles jeb 112 punktus kopumā, kamēr Mārtiņš Cipulis, kurš iemantojis slavu kā hokejists, kurš nespēj gūt vārtus, ir piektais rezultatīvākais izlases vēsturē ar 107 punktiem, gūstot 56 vārtus un atdodot 51 rezultatīvu piespēli.
Ļoti, ļoti tuvu 100 punktiem izlasē ir vairāki hokejisti. Iespējams, ja aizvadītu vēl vienu spēli, tad maģisko robežu sasniegtu Miķelis Rēdlihs, kuram 37 vārti un 62 piespēles dod 99 punktus, kamēr par diviem punktiem mazāk ir Aleksandram Semjonovam ar 54 vārtiem un 43 piespēlēm. Punktu ražu Pekinas spēlēs papildināja Lauris Dārziņš, kuram tagad ir 51 vārti un 44 piespēles jeb 95 punkti kopumā, tomēr pēc zaudējuma Dānijai astotdaļfinālā pieredzējušais hokejists paziņoja, ka noslēdz karjeru Latvijas izlases sastāvā. Nākamais aktīvais izlases spēlētājs ir Roberts Bukarts, kurš ar 36 vārtiem un 37 piespēlēm jeb kopumā 73 punktiem ir 15. rezultatīvākais izlases hokejists vēsturē.